Savienot pasaules, daloties ar kultūrām, pārliecībām, vērtībām un mūsu dzīvo pieredzi -

Pārdomas par projektu “Joikas un Dainas” 2014-2015

 Frederika Venermo

Šis sacerējums ir īss pārskats par manu pieredzi projektā “Joikas un Dainas” Isogaisa festivālos 2014. un 2015. gada augustā, kā arī mana Latvijas apciemojuma laikā 2015. gada jūlijā, kad piedalījos radošajās darbnīcās Drabešos un Etno-eko festivālā SVIESTS Cēsis. Šīs pārdomas radušās manas personīgās pieredzes rezultātā saistībā ar šo projektu, un daļēji tās saistītas ar apjomīgu izpētes projektu, kuru esmu uzsākusi savam maģistra darbam par mūsdienu šamanismu un kurš būs jāaizstāv nākamajā gadā, lai iegūtu maģistra grādu par tēmu – reliģija miera un konflikta laikos (MA in Religion in Peace and Conflict).

Šajā sacerējumā vēlos īsumā aprakstīt visas norises, kurās piedalījos un arī to, ko varēju iemācīties par latviešu un sāmu tradicionāliem un mūsdienu pasaules uzskatiem. Tas ir sarakstīts pateicībā par iespēju mācīties, apcerēt un ņemt dalību pasaulē, kura man līdz šim bija pilnīgi nepazīstama – Latvija. Izmantoju savu radošo brīvību aprakstīt savu personīgo pieredzi, nevis tikai daļu no mana maģistra darba. Tādēļ es šoreiz atsakos no jebkādiem metodoloģiskiem un teorētiskiem aspektiem un piedāvāju šo tekstu kā daļu no mana personīgā ceļojuma uz Isogaisa un Latviju saistībā ar šo projektu. Sacerējums aizsākas no manas pirmās saskarsmes ar šo projektu Isogaisa festivālā 2014.gadā un turpinās līdz nākamajam gadam.

2014. gada augustā es braucu uz Lavangenu Ziemeļnorvēģijā, lai jau trešo reizi piedalītos sāmu šamaņu festivālā Isogaisa. Šis ceļojums man ir gan personīga iespēja tikties ar draugiem, gan arī daļa no mana izpētes projekta par Ziemeļu mūsdienu šamanismu. Es no kāda sāmu drauga biju dzirdējusi par kādu jaunu projektu – “Joikas un dainas” – un to, ka daži viņa paziņas bija bijuši Latvijā 2014. gada jūlijā. Es lasīju par šo projektu Isogaisa mājas lapā, par māksliniekiem, kuri tur būs no Latvijas, un mani interesēja, kāds būs viņu pienesums šim festivālam.

Isogaisa festivāls tiek pasniegts kā šamaņu festivāls, un, lai arī tas notiek Ziemeļnorvēģijā ar galveno uzsvaru uz sāmu kultūru un tradicionālo sāmu šamaņu pasaules uzskatu, tā ir arī vieta, kur piedalās dažādas izcelsmes un dažādu kultūru šamanisma praktizētāji. Cilvēki, kuri apmeklē šo festivālu – gan dalībnieki, gan darbnīcu un ceremoniju vadītāji, sev līdzi atved savu pagātnes šamanisma prakses pieredzi, un es šo festivālu aprakstītu kā brīnišķīgu iespēju satikties dažādām kultūrām, lai dalītos ar dažādu kultūru pieredzēm un praksēm, ļaujot apzināties pagātnes vērtības un radot cerību nākotnei. Festivāls savieno cilvēkus un mūsu dažādās dzīves pieredzes, no kurām mēs varam iemācīties daudzas lietas paši par sevi.

Lai sasniegtu šo festivālu, mēs divas dienas braucām no mūsu ciemata Umeo Zviedrijā un ieradāmies Isogaisa pirmdienas pēcpusdienā, kā vienmēr, priecīgi satraukti, lai tiktos ar draugiem un kārtējo reizi ņemtu dalību vēl vienā Isogaisa pieredzē ar semināriem, ceremonijām un radošajām darbnīcām. Pēc telts uzstādīšanas mēs devāmies uz centrālo oktagonu – lielo festivāla telti, lai sasveicinātos ar ļaudīm. Kad ienācām, vienā pusē notika neliels saiets. Ronalds Kvernmo, Isogaisa vadītājs, kopā ar nelielu cilvēku grupu vadīja šamanisku bungu ceļojumu, tāpēc mēs apsēdāmies uz ziemeļbriežu ādām pie ugunskura, un sekojām norādījumiem. Bungu ceļojuma beigās mēs palikām pie ugunskura un ieradāsv vēl daži cilvēki. Es dzirdēju Ronaldu uzrunājām viņus ar latviskiem vārdiem: “Kur ir kokle?”. Šie cilvēki aizgāja un pēc brīža atgriezās ar saviem instrumentiem. Viņi apsēdās man aiz muguras, tādējādi nevarēju redzēt, ne ko viņi darīja, ne kas viņi bija. Bet – kad viņi sāka spēlēt, tas bija tik skaists muzikāls piedzīvojums, ka man pāri mugurai skrēja trīsas. Īpaši mani ieinteresēja stīgu instruments, jo nevarēju saprast, kas tas tāds ir.

Nākamajā dienā es pamanīju, ka blakus mūsu teltij bija uzstādīta liela balta telts latviešu radošajām darbnīcām. Blakus tai bija mazāka telts un tai priekšā neliela ugunskura vieta. Mani ļoti interesēja, ko šie cilvēki tur dara un es gribēju uzzināt vairāk par instrumentu, kuru biju dzirdējusi iepriekšējā vakarā. Pamanījusi kādu draugu, mēs kopā devāmies turp un viņš man pastāstīja, ka instrumentu sauc kokle. Šie cilvēki bija izlikuši vairākas kokles uz galda un mans draugs man vienu parādīja. “Pamēģini”, viņš mani smaidot mudināja, “es redzu, ka tu gribi!” Nezinot, kas jādara, es mēģināju paturēt šo instrumentu, tomēr jutos diezgan neveikla. Mans draugs norādīja uz vienu no latviešu grupas un teica, „šīs vīrs mācīs kokles spēli un izskatās, ka viņš tev to varētu ierādīt arī tagad. Kāpēc nepamēģināt?“. Vīrietis pienāca klāt un ar nelielu tulka palīdzību viņš man ierādīja šī instrumenta pamatus, stīgu skaitu, kā turēt pirkstus un tad parādījā dažus vienkāršus meldiņus. Un tas arī bija viss. Es nezinu, kas notika, bet pēkšņi divas stundas bija pagājušas un es biju pilnīgi samīlējusies šajā instrumentā.

Nākamajās dienās es daudz laika pavadīju mēģinot iemācīties dažus meldiņus. Tas bija gan ļoti nomācoši, gan ļoti jauki, jo manīju, ka mani pirksti negribēja kustēties kā vajadzēja un es centos izprast, kā izvilināt pareizās skaņas no šī instrumenta. Es apbrīnoju mana skolotāja pacietību un arī visu apkārtējo cilvēku pacietību, kuriem bija jāklausās viens un tas pats meldiņš vēl un vēlreiz. Bet bija ļoti patīkami tur sēdēt un mācīties, vērot cilvēkus, kuri tur darbojās un arī redzēt apmeklētājus. Latviešu radošo darbnīcu dalībnieki mācījās aust celaines, vārīt uz ugunskura, kult sviestu, kalt bronzas rotas un spēlēt kokli kopā ar folkloras grupu “Ore”, kuru vada Inese Roze, un kurā piedalās viņas vīrs Andris Roze, viņas meita Rasa Roze, kā arī Adele Grunte un Tālis Karlsons. Mūziku un grāmatas bija atveduši projekta vadītāja Daina Zalāne un viņas vīrs Juris.

Vienu dienu, kamēr spēlēju, Juris pienāca un man paskaidroja, ka šis meldiņš, kuru es mācos, ir kāzu dancis. Tieši šajā dienā Juris un Daina svinēja savu kāzu dienu un klātesošie viņus īpaši sveica. Bija ļoti jauki redzēt visu norisi un beigās latviešu grupa spēlēja šo deju, kuru es mācījos. Juris man ierādīja, kā šī deja dejojama. Beigās visa grupa dejoja un, pateicoties video-dokumentēšanai, es šo brīdi tagad varu noskatīties Joikas un dainas YouTube kanālā.

Kādu citu dienu Juris man paskaidroja kādas citas dziesmas tekstu – tā bija par jāšanu uz vilka uz pilsētu, lai tēvam pirktu tabaku. Man tas šķita ļoti interesanti, jo tabaku lieto daudzās šamaņu tradīcijās kā ziedojumu vai dāvanu gariem. Esmu redzējusi, ka tabaku ziedo ugunij vai zemei ceremoniju laikā. Jāt uz vilka, sadarboties ar dzīvnieka garu, vai likt tam palīdzēt kādā ceļojumā uz garu pasauli arī ir daļa no šamaniskās prakses. Es vaicāju Jurim, ko viņš zina par šīs dziesmas izcelsmi un viņš paskaidroja, ka Latvijas teritorijā garīgas prakses ilgu laiku bijušas aizliegtas, par tām vienīgi dziedāts. Daudzi ticējumi un tradīcijas tādējādi saglabājušās dainās – tautasdziesmās, un mūsdienās caur dainām, lasot tekstus, kuri tikuši pierakstīti, un pētot tos, cilvēki var censties saprast un atdzīvināt tradicionālās paražas. Viņš stāstīja, ka daudzās dainās tiek sīki aprakstītas dažādas norises, un ka dainas tiek izmantotas arī gadskārtu svinībās, piemēram, vasaras saulgriežos, kā arī dažādos dzīves godos – kā piedzimšana, precības un bēru ceremonijās. Es vaicāju, vai kādi šie teksti tikuši pārtulkoti uz angļu valodu, un man teica, ka ir nedaudz tulkojumu. Pēdējā festivāla dienā Juris man parādīja Krišjāņa Barona grāmatu “Latvju Dainas”, kas bija dainu krājums ar tulkojumiem angļu un vācu valodā.

Mans kokles skolotājs man stāstīja par folkloras kustību Latvijā, kura aizsākās 1980tos gados. Toreiz cilvēki meklēja atbalstu, atgriežoties pie savām tradīcijām un mūzikas. Mūzikai bija liela loma Latvijas neatkarības centienos. Es uzzināju, ka cilvēki atkal sāka mācīties tradicionālos rokdarbus un citas tradīcijas, tostarp tās, kuras tika rādītas šajās radošajās darbnīcās. Daudzi paražas bijušas aizmirstas, vai tikai nedaudz cilvēku tās vēl pieprata – kā, piemēram, tradicionālo instrumentu spēle, vai dažādu gadskārtu un godu svinēšana, kā izgatavot sev tautastērpus un rotas, un mācīties sabiedriskās dzīves garīgos aspektus.

Es savā prātā šo visu saliku kopā ar šamanisko/pagānisko kustību gan sāmu, gan Ziemeļu tautās (ja vien ir iespējams visas Ziemeļu tautas salikt vienā vienotā grupā), kuras ir pētījušas traditionālās paražas un tās ir atgriezušās mūsu sabiedrības vidē kā garīga saikne ar dabu, citu realitāti un cilvēkiem. Tās arī tiek uzskatītas par iespēju atbrīvoties no ticību un vērtību apspiešanas, ko mums uzspiež sabiedriskas struktūras. Atgriešanās kā dziedināšanas process no tā, kas noticis pagātnē, kā arī vīzija labākai nākotnei. Klausoties, ko latviešu cilvēki man stāstīja, es labāk varēju saprast citu Ziemeļu tautu pārstāvju – gan sāmu, gan skandināvu cilvēku saistību ar tradicionālām vērtībām, jo mēs visi esam izcietuši gadsmitiem ilgu valstisku tradicionālo ticību un paražu apspiešanu. Tagad, ticības brīvības laikmetā, mums ir jaunas iespējas atgriezties pie garīgās dzīves un saprast savus senčus. Es redzu arī daudzas atšķirības starp mūsu kultūrām, bet tās arī ir ļoti interesantas, jo caur tām varam pārbaudīt pieņēmumus un pārskatīt mūsu pašu uzskatus, kā arī caur atšķirībām izprast dziļāko jēgu.

Esmu uzaugusi ar mūziku. Skolā es trīs gadus mācījos mūziku un es dziedāju un mācījos instrumentus kopš bērnības, no tīņa gadiem spēlēju ģitāru. Tomēr daudzus gadus esmu bijusi aizņemta ar citiem darbiem, un mani instrumenti skumīgi krāj putekļus istabas stūrī. Festivālā pavadītais laiks latviešu teltī bija ļoti iedvesmojošs un manī no jauna atmodināja prieku par muzicēšanu, par kopīgu dziedāšanu un par mūzikas radīšanu brīvā gaisotnē, tīri aiz spēlētprieka, nevis uztraucoties par priekšnesumu. Kad atgriezos mājās no Isogaisa, es šo prieku paņēmu sev līdzi un mani instrumenti mājās atdzīvojās. Es biju ierakstījusi divas dziesmas no mana kokles skolotāja un caur tiem es varēju šos meldiņus nospēlēt uz ģitāras un klavierēm. Mans vecākais dēls arī iedvesmojās un iemācījās nospēlēt vienu šo meldiņu.

Līdzi uz mājām paņēmu arī zinātkāri par tautasdziesmu vēsturi un kā caur tām atgriezties pie senajām paražām. Es uzskatu, ka ir divi galvenie veidi, kā cilvēki tās izmanto – lai atdzīvinātu tautas tradīcijas, kādas tās bijušas pirms Latvijas okupācijas, kā arī, lai atjaunotu garīgās prakses. Es sāku meklēt vairāk izziņas materiālus un pētijumus par dainām caur manu universitāti Upsalā un Umeo universitātes studentu bibliotēku, bet man bija lielas grūtības atrast materiālu angļu valodā.

Pirms aizbraukšanas no Isogaisa, es runāju ar kokļu meistaru Andri Rozi un vaicāju, vai viņš varētu man uzbūvēt vienu instrumentu un atsūtīt uz Zviedriju. Novembrī es saņēmu e-pastā dažādu instrumenta variāciju fotogrāfijas un es izvēlējos vienu no tām. Dienu pirms 2014. gada Ziemassvētkiem mana kokle ieradās – burvīga dāvana – un šajā ziemā es daudzas stundas pavadīju pētot tās skaņu.

Kopsavilkumam no manas pieredzes ar šo projektu Isogaisa 2014 varu teikt,ka priekš manis tas bija ievads latviešu tradicionālajā kultūrā kā garīgu pasaules uzskatu, iepazīšanās ar dainu pasauli un skaista muzikāla pieredze, kura manī atgrieza spēlētprieku. Tā arī pamodināja interesi uzzināt vairāk un šī pirmā satikšanās vainagojās ar daudzām citām pieredzēm, ar kurām es dalīšos nākamajās lapaspusēs.

2015. gada agrā pavasarī Daina ciemojās pie manis Umeo Sāmu nedēļas laikā. Mēs uzturējām kontaktu un, tuvojoties vasarai, mēs nolēmām, ka es ieradīšos Latvijā jūlijā, lai palīdzētu viņai „Joikas un dainas“ radošajās darbnīcās un festivāla SVIESTS laikā Cēsīs. Tā kā šī bija mana pirmā ciemošanās Latvijā, es gribēju izmantot iespēju un ne tikai apmeklēt šo festivālu, bet vēl vairāk izpētīt šo zemi dažas dienas pirms un pēc festivāla. Tā nu es nopirku lidojumu, lai pavadītu kopā 12 dienas Latvijā, izlidojot no Umeo 16. un atgriežoties 28. jūlijā. Runājot ar Dainu par šiem datumiem, tie izrādījās brīnišķīgs laiks apmeklējumam, jo es vēl varēju piedzīvot pēdējās folkloras festivāla Baltica dienas. Mana vienīgā iepriekšējā pieredze ar latviešu kultūru bija 2014.gada Isogaisa un vēl no daži īsi apraksti, kurus biju lasījusi. Tāpēc šķita, ka ieradīšos bez lielām gaidām vai priekšstatiem.

Ierodoties Rīgā, mani lidostā sagaidīja Juris un Miķelis (Dainas un Jura dēls). Mēs aizbraucām uz viņu dzīvokli un atstājām tur manas somas, tad aizstaigājām uz pilsētas centru, kur bija amatnieku tirdziņš un skatuve, uz kuras uzstājās folkloras grupas. Pastaigas laikā pa Rīgas ielām Juris man nedaudz pastāstīja par pilsētas un Latvijas vēsturi. Ēkas, kurām gājām garām, rādīja pirmskara laika aizgājušo spozmi, reiz skaistas celtnes, kuras ir iezīmējis laiks – dažas pilnīgi nolaistas, kur saglabājusies tikai ielas fasāde, bet arī dažas atjaunotas ēkas. Mēs nonācām pie Brīvības pieminekļa no Latvijas pirmā īsā neatkarības laika, kuru, pēc Jura teiktā, padomju okupācijas laikā nenojauca, bet tomēr norobežoja ar intensīvu satiksmes kustību tai apkārt, lai to nevarētu sasniegt. Mēs arī runājām par to, ka viņš un viņa paaudzes cilvēki māk krievu valodu, bet šodienas bērni nemācās krieviski. Rīgā ir jaukts iedzīvotāju sastāvs – pārsvarā latviešu un krievu iedzīvotāji, etniskas grupas ar atšķirīgām valodām un kultūrām, kuras dzīvo dažādās pilsētas daļās, tā kā ir grūti nepamanīt zināmu spriedzi, kura ir saprotama, ja zin šīs zemes pagātni un neseno vēsturi. Šis ir viens no šīs zemes izaicinājumiem un ir vajadzīgs laiks, lai to pārvarētu.

Šī pastaiga man atgādināja mūsu dzīves dualitāti, visas pagātnes traumas, kuras mēs nesam sev līdzi – mūsu pašu atmiņas, un no paaudzēm pārmantotās atmiņas, brīvības centienus, atbrīvošanos no apspiedošām struktūrām, bet arī prieku, kopības sajūtu un apbrīnojamo spēku un izdzīvošanas spējas, kuras mūsos mīt. Kā cilvēki, kuri dzīvo trūkumā, cenšoties izdzīvot, arī piedzīvo skaistus mīlestības, ģimeniskuma un kopības mirkļus, kuri mūs vieno. Dzīves sarežģītība, mūsu pašu līdzsvara un spēka rašana likās ļoti dzīva un redzama šajās ielās starp nolaistajām ēkām un blakus vecajai, tumšajai Stūra mājai… Un tad, satiekot cilvēkus amatnieku tirdziņā, pieredzot iniciatīvas un projektus, kuri apvieno cilvēkus un ļauj dalīties ar piedzīvojumiem un mūziku. Šajā vakarā mēs ar Juri un Miķeli aizgājām uz danču nakti, kurā pirmo danci dejoja Kultūras ministre ar partneri. Es biju nogurusi pēc dienas ceļojuma un pastaigas pa pilsētu, un nejutos pareizi ģērbusies savos džinsos starp visiem krāšņajiem tautastērpiem, bet varu lepoties, ka piedalījos šajā dejā un varēju gūt šo pieredzi.

Manā otrajā dienā Rīgā mēs devāmies uz Rīgas Mākslas telpu, kur Dainas folkloras grupa ”Savieši” ieskandināju savu jauno albumu ar koncertu. Tur bija tautstērpu, amatniecības un garīgu ticējumu izstāde, kuru varēju izpētīt, kamēr citi gatavojās koncertam. Es arī iemācījos dažus latviešu vārdus no Miķeļa, piemēram skaitīt no viens līdz desmit. Vakarā es ar Dainas mammu devos uz vienu koncertu citā pilsētas daļā. Pa ceļam es uzzināju vēl vairāk par šīs pilsētas vēsturi un viņas atmiņas par pārmaiņām viņas dzīvē, un, kad atgriezos tajā vakarā, es biju priecīgi satraukta par nākamās dienas plānu, kad ar Dainu un viņas folkloras grupu dosimies uz Rēzekni Latvijas austrumos.

Mēs dienu pavadījām busā, pa ceļam uzstājoties kādā ciematā un apmeklējot festivāla teritoriju pie Rēzeknes robežas. Es redzēju Latvijas prezidentu valsējot skaista uzveduma laikā, kura tēma bija četri gadalaiki, un vakarā mēs apmeklējām danču nakti pie kādas pils drupām. Tā kā lija lietus, muzikanti un dejotāji pārcēlās zem kādas publiskas autostāvvietas nojumes. Tur es arī satiku folkloras grupu ”Ore”, kuru iepazinu Isogaisa 2014, un bija ļoti jauki klausīties mūziku un vērot kā visa vecuma cilvēki dancoja puskrēslā.

Mūsu otrajā dienā Rēzeknē es rīta cēlienu pavadīju viena pastaigājoties un nolēmu satikt Dainu un viņas grupu pēc festivāla noslēguma koncerta. Kad ierados koncerta vietā, es satiku kādu jaunieti, ar kuru es biju īsi aprunājusies iepriekšējā vakarā un viņš mani uzaicināja apsēsties. Mēs uzsākām ļoti interesantu sarunu. Viņš man stāstīja par savu dzīvi, pieredzi viņa pilsētā un viņa pieredzi kā tautas deju dejotājam. Nedēļu pirms es ierados, Rīgā bija notikuši Skolu Jaunatnes deju un dziesmu svētki, kuri pulcēja 20 000 jaunu dziedātāju un dejotāju, un arī viņš ar savu draudzeni bija piedalījies. Caur viņu es ieguvu cita veida iespaidu par dzīvi Latvijā, par ekonomisko struktūru un iespējām, kuras šis jaunais cilvēks redzēja savā nākotnē. Abi viņa vecākie brāļi strādāja citās zemēs, lai apmaksātu studijas un iekrātu nedaudz naudas, un viņš plānoja pie pirmās izdevības tiem sekot. Mēs runājām par kultūru, iespējām un sapņiem, kamēr vērojām folkloras grupu gājiena ierašanos estrādē. Likās, ka cilvēku rinda nekad nebeigsies, kamēr vasaras saule apspīdēja viņu dažādos tautastērpus, rotas, villaines un cepures. Mēs turpinājām runāties, kamēr uzstājās citu valstu folkloras kopas no Īrijas, Ukrainas un Gruzijas, baudījām ēnu un skatu pāri visai estrādei. Tad mēs atvadījāmies un es aizgāju satikt Dainu. Pirms aizbraucām no Rēzeknes, mums bija iespēja apskatīt koncertzāli GORS, un kamēr iesnaudos atpakaļceļā uz Rīgu, es domāju par visām pieredzēm, kuras biju sakrājusi savās pirmajās dienās Latvijā.

Pirmdien, 20.jūlijā mēs devāmies uz lidostu lai sagaidītu pirmo sāmu mākslinieku – Niko Valkepē. Niko nāk no Ziemeļnorvēģijas un ir pazīstams mūziķis, kurš agrāk uzstājies arī Isogaisa. Viņš bija aicināts novadīt joikošanas darbnīcas Drabešos un piedalīties ar joiku dalībniekiem SVIESTS festivālā Cēsīs. Daina mūs atveda uz Rīgas centru un izlaida mūs pie Vecpilsētas, kamēr viņa pati vēl devās darīšanās un atgriezās lidostā, lai satiktu otru iebraucošo sāmu viesi – Geiru Andersu Heta Bergu. Geirs ir sāmu amatnieks, kurš vadīs ādas apstrādes darbnīcu un mācīs dalībniekiem uzšūt tradicionālu sāmu somiņu. Es ātri sapratu, ka šo abu vīru izcilais humors ienesīs daudz smieklu un prieka nākamās nedēļas pieredzē, dzerot vēlas nakts kafijas un daloties ar dažādiem dzīves piedzīvojumiem.

Pēctam, kad mēs ar Niko bijām pastaigājuši pa Vecrīgu un paēduši pusdienas, satikāmies ar Dainu un Geiru un mūsu ceļojums uz Drabešiem varēja sākties. Iepriekšējā dienā viena vācu draudzene, Sabine ar savu meitu Loti bija ieradusies no Norvēģijas Latvijā un viņas bija aizbraukušas uz citu pilsētu – Siguldu, lai pavadītu tur vienu dienu pirms došanās uz Drabešiem. Tātad Siguldā mēs satikām Sabini un Loti un visi kopā devāmies tālāk satikt pārējos dalībniekus no Norvēģijas, kuri paši bija ieradušies Latvijā un gaidīja mūs ceļmalas krogū Melturos pie Drabešiem. Mēs ieradāmies krogā un apsēdāmies pie gara galda, kopā ar Isogaisa rīkotāju Ronaldu Kvernmo, viņa sievu Beāti un bērniem. Ieradās arī Isogaisa producente Hege Dālena ar meitu un Roberts Vars Gaups, sāmu šamanis ar viņa bērniem. Nedaudz vēlāk mums pievienojās Inese un Andris Rozes un mēs visi kopā vakariņojām, runājām par mūsu līdzšinējiem ceļojumu piedzīvojumiem un turpmāko kopīgo ceļojumu uz Drabešiem.

Kad bijām apskatījuši telpas un iekārtojušies istabiņās, sanācām uz rīkotāju sapulci, kurā mēs izrunājām, kas mūs sagaida nākamajās dienās. Daina mums izstāstīja, kā darbnīcas tiks organizētas, ko sagaidīt un kas tajās ietilpa. Drabešu skolas telpas bija milzīgas, ar vienu ēkas spārnu nakšņošanai un ēšanai, kurš bija savienots ar garu gaiteni ar otru ēkas spārnu, kurā atradās darbnīcu telpas un aula. Apkārt ēkai bija dārzs, parks un ugunskura vieta. Netālu esošajā muižas ēkā Inese Roze mums parādīja vēl vienu telpu rokdarbniekiem, ar aušanas stellēm un mazu virtuvīti. Kad bijām sapratuši, kur atrodamies un iepazinušies ar dienaskārtību – darbnīcu un ēdienreižu laikiem, man šķita, ka esam gatavi nākamās dienas dalībnieku sagaidīšanai.

Otrdienas rītā Drabešos sāka ierasties dalībnieki. Pēc reģistrācijas mēs centāmies viņiem ierādīt guļvietas un atbildēt uz jautājumiem. Priekšpusdienā Daina iepazīstināja dalībniekus ar radošo darbnīcu vadītājiem:
Andris Roze (kokļu būve), Māris Jēkabsons (dūdu spēle), Niko Valkeapää (joikošana), Geir Anders Haetta Berg (ādas somiņu šūšana), Ronald Kvernmo (šamanisms) and Robert A. Vars-Gaup (šamanisms).
Joikošana un dūdu spēle notika priekšpusdienā, lai pēcpusdienā dalībnieki varētu piedalīties šamanisma nodarbības. Ronalda un Roberta šamanisma darbnīcas tika organizētas tādējādi, lai katrs dalībnieks varētu piedalīties abās nodarbībās. Viņi skaidroja savu dažādo pieeju – Ronalds vairāk runāja par sāmu vēsturi un tradicionālām praksēm, Roberts vairāk iekļāva mūsdienu šamanisma prakses. Ādas somiņu šuvēji un kokļu būvētāji bija nodarbināti visu cauru dienu, un īpaši koklu būvētāji jau bija brīdināti, ka viņiem būs jāstrādā papildstundas vakaros, lai varētu pabeigt savus instrumentus līdz piektdienai. Pēc ievada visi dalībnieki tika aicināti sekot saviem darbnīcu vadītājiem uz attiecīgajām telpām un darbs varēja sākties!

Es piedalījos Niko joikošanas nodarbībās no rītiem un pēcpusdienās mācījos kokles spēli pie Adeles Gruntes. Šogad nebija paredzētas koklēšanas nodarbības, bet Adele ļoti laipni piekrita man palīdzēt. Viņa man iedeva dažus meldiņus, kurus es ierakstīju un tad pati tos spēlēju. Dziesmām bija teksti, tā kā es iemācījos vēl dažus vārdus latviešu valodā, lai varētu labāk saprast dziesmas, kuras spēlēju. Viņas draugs un apkārtējie arī centās palīdzēt iztulkot dziesmu tekstus uz angļu valodu. Viena dziesma bija vasaras saulgriežu dziesma ar raksturīgo piedziedājumu “līgo, līgo!”. Domājot par to, kā dainas apraksta senas tradīcijas, šī dziesma man atgādināja kādu zviedru saulgriežu tautasdziesmu “Visa vid Midsommartid”. Es sāku pārdomāt šīs dziesmas tekstu, kuru es droši vien biju dziedājusi simtiem reižu skolā un saulgriežu svinībās, pat nedomājot par tās nozīmi! Un atgriežoties Zviedrijā, es uzmeklēju šīs dziesmas tekstu un centos izdibināt vairāk par tās nozīmi. Tā ir viena no senākajām zviedru tautasdziesmām – cik sena, nav īsti zināms – bet es iemācījos to nospēlēt uz kokles un biju pārsteigta, cik viegli to bija nospēlēt kokles skaņojumā (lielai daļai citu zviedru tautas meldiņiem, kurus mēģināju spēlēt uz kokles, nepieciešamas papildus notis).

Joikošanas nodarbības pie Niko es uztvēru kā izaicinājumu. Man bija neliela iepriekšēja pieredze nodarbībā pie Ailo 2014.gada Isogaisa, un es pati esmu strādājusi ar joikām, dziedot, lai savienotu savu būtību ar apkārtējo vidi. Joikas un dainas ir gan radniecīgas, gan ļoti dažādas. Cik es saprotu, joikas ir ir veids, ka nodibināt kontaktu ar kādu parādību – vai tā ir senatne (joikas tiek dziedātas, lai atcerētos stāstu par pagātnes notikumu vai par kādu ģeogrāfisku vietu), vai kāda persona (joikas, kuras veltītas kādam personīgi, dzīvniekam, ūdenstilpnei, ugunij u.c.). Klausoties joikas ar aizvērtām acīm esmu redzējusi strautus un ūdenskritumus, un esmu dzirdējusi radinieku radītas joikas, lai godinātu aizgājušus ģimenes locekļus.

Dainas arī sevī ietver atmiņas tādā veidā, ka tās apraksta dažādas dzīves situācijas kā mitoloģiskus stāstus. Atkarībā no skatupunkta, to var uzskatīt par sevis apzināšanos, radot meldijas un tekstus. Dainas runā par Dievu un dievībām, kā arī par ceremonijām un rituāliem, tradīcijām un personīgām pieredzēm, piemēram bērna, vai vīra zaudējumu. Neesmu pārliecināta par mana sekojošā apgalvojuma pareizību, bet man radās iespaids, ka veids, kā dziedot joiku cilvēks savienojas ar dabu garīgā praksē, ir atrodams arī latviešu tautas tradīcijās, tomēr tas nav tik skaidri izteikts tekstos, kurus esmu lasījusi. Piemēram, kokles spēle bija gan meditatīva prakse, gan tautas instruments danču spēlēšanai. Šajā kontekstā kokli varētu salīdzināt ar sāmu bungu pielietojumu – abi instrumenti tikuši minēti tekstos par mūsdienu šamaniskajām praksēm, un abi instrumenti tiek lietoti saietos kā svēti instrumenti, lai nonāktu saskarsmē ar garīgo realitāti šamaniskajā ceļojumā.

Senākos tekstos joiku dziedāšanu apraksta kā kopienas praksi – kā dzīvības saiti šamaņa ceļojuma laikā uz citām dimensijām – pavediens, pa kuru šamanis var atrast ceļu atpakaļ šajā realitātē. Bet es nezinu, cik lielā mērā latviešu tradicionālajā kultūrā dziedāšana tikusi izmantota garīgās praksēs. Dainu krājums ir daudz apjomīgāks par joiku pierakstiem, bet abiem ir arhīvi, kuri diemžēl nav viegli pieejami. Nesen Karla Tīrena (Karl Thíren), kurš apceļoja sāmu zemi un pierakstīja joikas 1920os gados, joiku kolekcija no Umeo tikusi pārcelta uz Upsalas universitāti. Šī tēma – saprast pagātnes prakses klausoties vai lasot tekstus, iespējams, ir tikusi pētīta, tomēr es tādus pētījumus vēl neesmu varējusi vai nu atrast, vai lasīt, valodas, vai arī pieejamības dēļ. Tomēr šī ir interesanta tēma, kuru es vēlētos nākotnē izpētīt.

Viena joika, kuru mums mācija Niko, viņam bija atnākusi ceļā uz Drabešiem. Kopumā mēs iemācījāmies piecas dažādas joikas, dažas bija sarežģītākas, un daudziem no mums bija grūtības atrast savu paša balsi. Šķita, ka mācītiem dziedātājiem, kādi šeit bija vesela rinda, bija vēl grūtāk palaist savu vokālo apmācību un dziedāt citādā veidā. Beigās uzaicinājām Robertu, vienu no šamaņiem novadīt bungu ceļojumu ar mums un palīdzēt mums strādāt pie šī izaicinājuma. Dalībnieki to ļoti labi uzņēma un šķita, ka visai grupai tas ļoti palīdzēja.

Pārējās radošajās darbnīcās Drabešos es nebiju iesaistīta, bet pavadot laiku kopā ar ziemeļniekiem un pārējo darbnīcu dalībniekiem, es varēju sekot viņu veikumam un apjaust, ko viņi darīja.

Kokļu būvētājiem darbnīca atradās centrālā vietā, tāpēc ik reizi, kad gājām garām uz joikošanas nodarbību, vai uz ēdienreizēm, mēs varējām dzirdēt cilvēkus klaudzinot un slīpējot koku. Viņi sāka uzreiz pēc brokastīm, daži droši vien vēl ātrāk, un turpināja strādāt līdz pašam vakaram. Šos darbnīcas dalībniekus es gandrīz nesatiku, jo viņi tik daudz strādāja! Bet es sekoju Sabines kokles darināšanas procesam, reizēm ielūkojoties darbnīcā un aprunājoties ar viņu. Darbu uzsākot Andris viņiem parādīja koka dēļus, ar kuriem viņi strādās un iespējamās formas un krāsu variācijas. Darbs sākās, uzzīmējot instrumenta aprises uz dēļa, un turpinot strādāt ar šo dēļa gabalu katru dienu, viņi pievienoja citas detaļas, piedzīvojot arī stresa un sarūgtinājuma mirkļus sakarā ar laika ierobežojumu un dabas likumiem, kuri ierobežoja rīcības brīvību! Tomēr, noslēgumā visi dalībnieki bija pabeiguši savus instrumentus laikā, lai tos sestdienā izrādītu SVIESTS festivālā Cēsīs.

Vēl viena radošā darbnīca bija Māra Jēkabsona vadītās dūdu spēles nodarbības. No rītiem un pēcpusdienās baudot saulainās dienas laukā, bija neiespējami izvairīties no dūdu skaņām. Dalībniekiem bija ierādīta telpa spēlēšanai, bet viņi devās ārā dārzā un gaiteņos, un vienu dienu spēlētāji devās uz Āraišu baznīcu, lai izmēģinātu citu akustisko vidi. Šķita, ka šī instrumenta spēles apguve ir diezgan izaicinoša, arī atkarīga no iepriekšējās pieredzes, un, pēc dalībnieku stāstītā, jaunāka dalībniece uzrādīja vislielākos sasniegumus!

Otrā pilna laika darbnīca bija ādas somiņu šūšana pie Geira. Tajā es nepiedalījos, bet, tā kā kafijas vārīšana notika viņa darbnīcas telpā, mēs visi tur reizēm ieradāmies un varējām aprunāties un apskatīties, ko viņi tur darināja. Geirs bija atvedis materiālu un literatūru ar tradicionālu sāmu rokdarbu un somiņu attēliem. Viņš apliecināja, ka viņa mācekļi ir ļoti apdāvināti un bija redzams, ka daudziem no viņiem jau bijusi iepriekšēja pieredze ar rokdarbiem – izgatavotās somiņas bija ļoti skaistas. Es aprakstītu gaisotni šajā telpā kā klusu un koncentrētu darbam. Daudzi palika strādāt līdz vēlam vakaram un, cik es varēju dzirdēt, viņi bija ļoti apmierināti ar iespēju iemācīties ko jaunu.

Ronalda un Roberta šamanisma nodarbības notika pēcpusdienās. Es tajās nepiedalījos, bet es dzirdēju ļoti labas atsauksmes par tām. Dalībnieki uzzināja par tradicionālo sāmu šamanismu un varēja piedalīties arī praksēs, ar kurām praktizējoši šamaņi mūsdienās strādā – meditācijās un bungu ceļojumos. Vienu vakaru Ronalds novadīja šagas ceremoniju pie ugunskura. Šaga ir piepe, kura aug uz bērzu stumbriem. Tā ir melna līdz ļoti tumši brūna no ārpuses, un nedaudz gaišāki brūna iekšpusē. Es esmu vākusi šagu mežos netālu no manām mājām Zviedrijā, un šagas atpazīšanas zīme ir tas, ka zem tās bērza koksne iegūst dzeltenīgu nokrāsu. Šaga nenodara ļaunu kokam, un to ievāc, izžāvē un samaļ pulverī, kuru tad savāra. Daina man stāstīja, ka Latvijā tā tiek uzskatīta par pretvēža zālēm, bet Ziemeļos to izmanto pret dažādām slimībām. Kāds cits šamanis, kuru es satiku Ziemeļos, aprakstīja šagas enerģiju kā ļoti maigu, saudzīgu enerģiju, kura palīdz ķermenim atgriezties veselīgā stāvoklī. Kā redzams Isogaisa mājaslapā, daudzi pētījumi apliecina šagas dziedinošās spējas. Atšķirībā no daudziem citiem augiem, kuru lietošanu aizliedz likums, šagu ir atļauts vākt un izmantot gan Zviedrijā, gan Norvēģijā.

Blakus radošajām darbnīcām, Drabešos notika vēl vairākas citas aktivitātes. Vienu vakaru mums bija ļoti izzinoša tūre pa Cēsīm, kuru vadīja Austrālijas latvietis. Mēs noslēdzām savu Cēsu apskati kafejnīcā MALA, kur bija apskatāma Brigitas Strodas kroņu izstāde. Tie bija ļoti skaisti, māksliniece ļoti radoši bija izpētījusi tradicionālos vaiņagus un izmantojusi jaunus materiālus, lai veidotu savus kroņus. Vienu pēcpusdienu mēs ar Niko aizstaigājām līdz Āraišu brīvdabas muzejam, kur bija apskatāmas triju laikmetu cilvēku apmetnes. Šeit mēs apskatījām senās koka konstrukcijas uz ūdens, kādas mūra pils aizsargmūrus un senlaicīgu cilvēku apmetni koku ielokā. Latvijas daba diezgan būtiski atšķiras no tās, kur mēs dzīvojam. Lielie ozoli un liepas, plakanums un lielu klinšu neesamība, un daudzie stārķi debesīs. Zeme šķiet bagātīga un augiem ir daudz garāks veģetācijas periods nekā Ziemeļu zemēs.

Jāpiemin arī projekta fotogrāfs Džordi Navaro Navarete, kurš sekoja visām radošajām darbnīcām un aktivitātēm līdz pat festivāla dienai Cēsīs. Viņa darbs, publicējot šīs fotogrāfijas projekta mājas lapā un arī Etno-eko festivāls SVIESTS Facebook lapā ļāva daudziem cilvēkiem sekot mūsu gaitām. Kāds mans draugs man atrakstīja, ka viņš jutis pilnīgu klātesamību, jo viņš varējis sekot mūsu gaitām dienu pēc dienas. Šis jaunais veids kā dalīties ar piedzīvojumiem ar citiem cilvēkiem tika ļoti novērtēts, un kad mēs uzzinājām, ka Džordi brauks arī uz Isogaisa festivālu un tur strādās, mēs ļoti priecājāmies, jo viņa fotogrāfijas ļoti labi ataino cilvēkus un norises.

Šīm četrām darbnīcu dienām tomēr pienāca beigas un piektdienas vakarā Daina mūs uzaicināja uz savu netālu esošo lauku īpašumu „Ruķeļi“. Tā bija skaista vieta, kur bērni varēja brīvi izskraidīties, spēlēties pie ūdens, un cilvēki varēja pulcēties ap ugunskuru un runāties. Saulrietā mēs devāmies uz vienu Rietumu nogāzi, kur varējām novērot pēdējos saules starus un latvieši sāka dziedāt. Tā bija burvīga pieredze, pēc kuras mēs visi devāmies atpakaļ pie ugunskura. Daži cilvēki palika, bet mēs ar Adeli, viņas draugu Guntaru un Džordi devāmies uz Cēsīm, lai apmeklētu „Skyforger“ koncertu. Tā bija vienīgā latviešu grupa, par kuru es iepriekš biju dzirdējusi. Atgriežoties no Isogaisa 2014 es Youtube meklēju latviešu tautas mūziku un atradu dziesmu kolekciju, starp kurām bija arī „Skyforger“ ieraksti. Viņu mājaslapā bija arī ļoti vērtīga informācija par latviešu tautasdziesmām un kokli un es noklausījos kādu interviju ar viņiem. Es biju klausījusies nedaudz viņu mūziku no agrākiem gadiem, bet Adele un Guntars mani brīdināja, ka šoreiz viņi spēlēs smago metālu. Tomēr es patiešām gribēju viņus redzēt, tādēļ es ļoti priecājos, ka varēju kopā viņiem doties uz Cēsu brīvdabas estrādi. Koncerts patiešām bija smags, un skaistajā siltajā vasaras naktī ar apgaismoto pilsētu mēs varējām vērot ļoti daudzus cilvēkus – pārsvarā tērpušos melnā – lēkājot un dziedot līdzi katrai dziesmai. Pūļa enerģija bija fantastiska, un kad „Skyforger“ tika saukti atpakaļ uz skatuves uz piedevām, grupa nolēma nospēlēt dažas tradicionālas tautasdziesmas – cilvēku reakcija bija aizraujoša!

Nākamajā dienā Cēsīs notika Etno-eko festivāls SVIESTS. Hege, Roberts un viņu bērni no rīta atvadījās, bet mēs pārējie devāmies uz festivāla teritoriju. Tā bija skaista diena ar skaidrām debesīm un siltu, bet ne pārāk karstu sauli. Man stāstīja, ka iepriekšējā gadā bijis ļoti karsts, īpaši sāmu māksliniekiem, kuriem karstums bija jāiztur savos ziemeļnieku tautastērpos. Bet šogad laiks bija ideāls. Mums ierādīja vietu festivāla teritorijā, kur uz galdiem varēja izlikt visu, ko par šo nedēļu bijām sastrādājuši. Inese cepa maizi uz uguns, Andris turpināja rādīt kokļu grebšanu, Adele veidoja salmu lelles un citas lietas radošajā darbnīcā bērniem. Sāmu dziedātāja Elīna Kōvena, kura bija ieradies pirms dažām dienām, uzstājās uz skatuves, bet tieši pirms viņas koncerta mēs aizsteidzāmies pamēģināt spēkus lokšaušanā. Tas nu gan bija grūti! Un man jāatzīst, ka Elīnai bija daudz lielāki panākumi par mani, bet mums abām tas sagādāja prieku. Es pastaigājos pa teritoriju ar Lotu, izpētot tirdziņu un meklējot dāvaniņas draugiem un ģimenei mājās.

Koncerti noritēja labi. Kad bija sanākuši vairāki cilvēki, pirmie uzstājās dūdinieki. Tad mēs no joikotāju grupas uzstājāmies. Tieši pirms došanās uz skatuves es uzzināju, ka katram no mums būšot jānodzied kāds solo. Es nedaudz pret to iebildu (t.i. es atteicos kāpt uz skatuves ja mani piespiedīs dziedāt solo…), bet kāds draugs pieteicās dziedāt kopā ar mani, tādējādi atrisinot problēmu. Niko arī nodziedāja vienu joiku pēc mums un tad Elīna Kovena uzstājās. Pirms un pēc mūsu prezentācijām uzstājās latviešu folkgrupas, tā kā visu laiku skanēja mūzika.

Diena pagāja ļoti ātri un beigās pienāca laiks sapakoties un atvadīties no cilvēkiem. Šī nedēļa bija fantastiska, atkal satiekot cilvēkus, kurus pazinu no Isogaisas, kā arī iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem gan no Latvijas, gan Norvēģijas – bērniem un pieaugušiem – kuri padarīja šo nedēļu tik īpašu. Es tik ļoti daudz iemācījos. Tomēr visa šī pieredze bija tik intensīva, ka es, atgriezusies mājās, tikai pēc vairākiem mēnešiem varēju sākt to visu aprakstīt.

Savas pēdējās dienas Latvijā es pavadīju ar Dainu, viņas mammu, Juri un Miķeli viņu lauku īpašumā kopā ar Sabīni, Loti un Džordi. Tās bija divas ļoti skaistas dienas. Mēs beidzot varējām izgulēties, pastaigāties, un vienu vakaru Daina mums piedāvāja laviešu pirts procedūras. Mēs ar Sabīni vēlējāmies kaut kā viņiem pateikties par visām šīm pieredzēm, kuras mums tika dāvinātas, tāpēc tajā vakarā mēs šai ģimenei novadījām dziedināšanas ceremoniju. Nākamajā dienā mēs atgriezāmies Rīgā, aizvedām Sabīni un Loti uz lidostu, un tad mēs ar Džordi apmeklējām Okupācijas muzeju. Tā bija ļoti emocionāla pieredze, un man jāatzīst, ka muzejam bija ļoti labi sagatavota izstāde, kurā apmeklētājs varēja izstaigāt Latvijas vēsturi. Pēctam mēs ātri aizgājām uz Vēstures muzeju un tad apsēdāmies pie Daugavas un runājāmies. Tajā vakarā mēs vēlreiz satikāmies ar Ronaldu un Beāti kādā krogā un pavadījām pēdējās stundas smieklos un atmiņās. Es priecājos par šo pēdējo dienu Rīgā, kura šādā veidā noslēdza mana ceļojuma loku.

Ir neiespējami uzrakstīt īsu kopsavilkumu par šīm 12 dienām. Izlasot šo tekstu, es zinu, ka esmu izlaidusi tik daudz aspektu, kuri mani iespaidoja. Tomēr, bija svarīgi, ka šo dienu laikā es varēju nedaudz izprast Latvijas vēsturi, kultūru un garīgos pasaules uzskatus, dažādos mūsdienu cilvēku dzīvesveidus, kādas iespējas viņi redz, kādas viņiem ir vērtības un perspektīvas. Satiekot arī Ziemeļvalstu cilvēkus – gan sāmu, gan skandināvu, klausoties viņu pārdomas par dažādajām kultūrām, es varēju arī savādākā veidā paskatīties uz viņiem, nekā to būtu darījusi Ziemeļos.

Iepriekšējos gados es jau labu laiku pirms festivāla zināju, ka es braukšu uz ziemeļiem uz Isogaisa, bet šoreiz es šo lēmumu atliku līdz pat pēdējai nedēļai pirms festivāla. Es vilcinājos, jo es biju uzaicināta piedalīties šamaņu saietā Ungārijā. No otras puses es patiešām baudu katru Isogaisa, man tur ir tik daudz draugu, un es negribēju nokavēt, iespējams, pēdējo gadu, kad tur izpaudīsies sāmu-latviešu projekts, lai savāktu vairāk materiālu savam pētījumam. Kad sapratu, ka varu braukt kopā ar saviem bērniem, lēmums beidzot tika pieņemts par labu Isogaisa.

Ceļojums uz Ziemeļiem bija brīnišķīgs piedzīvojums gan man, gan bērniem. Ierodoties festivālā un sasveicinoties un satiekoties ar daudziem cilvēkiem, mans vecākais dēls vaicāja: “Mammu, vai tu te visus cilvēkus pazīsti?”

Kā parasti, mēs telšojām aiz galvenās festivāla telts, bet šoreiz latviešu telts bija novietota starp viesnīcu un oktagonu, kur notika galvenie sarīkojumi. Šogad piedalījās cita latviešu amatnieku grupa – Karlsonu ģimene, un folk grupa Tai Tai gan muzicēja, gan mācīja kokles spēli, gan vadīja nodarbības par latviešu/igauņu tradīcijām un tautas mūziku. Katrs Isogaisa ir savādāks, un šogad nevis es, bet mans jaunākais dēls pavadīja visvairāk laika latviešu teltī. Viņam ir pieci gadi un viņš izgatavoja vairākus māla svilpauniekus un vairākas dienas turpināja celot latviešu jostiņu. Mans vecākais – deviņgadīgais dēls, tika iesaistīts kā “īpašs” brīvprātīgais un pavadīja laiku trenējoties lokšaušanā un nodrošinot, ka visur valdīja kārtība. Bet arī viņš varēja uz brīdi apsēsties, izgatavot svilpaunieku un noaust prievīti, kura tagad mums mājās ir izkārta blakus visām māla figūriņām.

Šogad es piedalījos Tai Tai radošajās darbnīcās un Dainas vadītajā lekcijā par dainām. Informācija un uzskati, kuri tika pausti šajā lekcijā, pievienojās tam, ko es biju uzzinājusi iepriekšējā gadā un es arī papildināju savas zināšanas par latviešu mūziku ar igauņu tradīcijām. Bija arī ļoti interesanti atkal ieraudzīt šos divus galvenos iemeslus, kāpēc cilvēki nodarbojas ar tautas tradīcijām un mūziku, jo es jutu arī ļoti lielu tuvību šamaniskajām tradīcijām un pasaules uzskatiem. Nevar teikt, ka viens vai otrs veids ir pareizāks, bet ir interesanti saprast šo iemeslus, kāpēc cilvēki saistās ar pagātni. Šķiet, ka dažiem cilvēkiem ir interese par senajām tradīcijām, lai izzinātu, ko un kā cilvēki pagātnē darīja – atjaunotu saikni ar kultūras identitāti. Citi cilvēki saistās ar šīm tradīcijām garīgu meklējumu dēļ, vēloties izprast, kā cilvēki senāk uztvēra realitāti, viņu garīgo izpratni, un to atdzīvināt šodien. Daži cilvēki cenšas šo sasniegt, veidojot mūzikas vai ceremonijas priekšnesumu tradicionālā veidā. Šamaniskajā praksē to var novērot, kad cilvēki uzved ceremonijas, kuras ir atrastas senos tekstos, vai cenšas rekonstruēt ceremonijas, kuras tikai daļēji tikušas aprakstītas. Cits veids, kā saistīties ar tradīciju ir censties izprast, kāpēc kāds instruments ticis spēlēts – kādos gadījumos un kādos veidos. Piemēram, tā vietā, lai izmantotu to pašu objektu, kas aprakstīts kādā tekstā, cilvēki ceremonijas laikā var izmantot citus priekšmetus, kuri priekš viņiem nes to pašu nozīmi. Pēc manas pieredzes nav skaidra nodalījuma starp veidiem, kā cilvēki izvēlas darboties, tomēr, tā kā daudzas tradīcijas un kultūras izpausmes ir pazudušas, vai arī to nozīme laika gaitā ir aizmirsta, es redzēju dažādus veidus, kā cilvēki darbojas, lai atjaunotu šo saikni un esmu runājusi arī ar viņiem par iemesliem, kāpēc viņi ko dara. Mūsdienu globālajā kontekstā, daudzi cilvēki, kuri ir atskārtuši, ka viņu pašu kultūrā šīs garīgās prakses ir zudušas, arī cenšas pārņemt elementus no kultūrām citās pasaules daļās. Tad viņi vai nu izmanto šīs citas kultūras paražas, lai veidotu savu ceremoniju, vadītu dziedināšanas praksi vai spēlētu kādu instrumentu noteiktā kultūras tradīcijā, vai arī viņi pēta nozīmes, kuras viņi atrod šajās praksēs un izmanto tās paši savā veidā – vai abējādi.

Tāpt kā iepriekšējā gadā, latvieši atstāja spēcīgu iespaidu uz Isogaisa, daloties ar savu pieredzi un muzikāliem priekšnesumiem. Sestdienas vakarā Tai Tai sniedza koncertu un vēlāk tajā vakarā arī novadīja dančus. Tas bija ļoti jauki un mēs visi dancojām apkārt ugunskuram, smejoties par savām kļūmēm un mēģinot novērot cilvēkus, kuri zināja, ko viņi dara.

Latviešu dalībnieki piedalījās arī daudzās citās nodarbībās un tika iesaistīti arī citu vadītās ceremonijās. Kādu pēcpusdienu viena grupa cilvēku devās kuģīša izbraucienā pa fjordu un daži no viņiem pat peldējās ledainajos ūdeņos, kas man likās ļoti iespaidīgi.

Es esmu pateicīga. Caur šo projektu es iemācījos ļoti daudz par latviešu tautas tradīcijām, kultūru un garīgiem pasaules uzskatiem, kā arī par kopīgo un atšķirīgo starp sāmu un skandināvu kontekstiem. Šis nebūtu bijis iespējams bez šī projekta, kuru īstenoja Daina un Ronalds. Viņu kopīgā aizrautība ļāva man un citiem iepazīties ar šīm kultūrām un šajā sacerējumā es mēģināju parādīt dažus no iespaidiem, kā šāds projekts var ietekmēt cilvēku dzīves, kuri tajā piedalījušies. Es pierakstīju dažas manas pieredzes, bet patiesībā bija daudz vairāk. Caur šo projektu gan es gan daudzi citi cilvēki ir izveidojuši sirsnīgas draudzības pāri savu kultūru robežām. Mēs esam izveidojuši jaunas saites, aicinot kopā strādāt, tikties dažādos pasākumos, radot visāda veida iespējas mūsu nākotnes dzīvēs. Šajā sacerējumā es aprakstīju, kā es iepazinos ar jaunu instrumentu – kokli, caur kuru es varēju saistīties ar jauniem cilvēkiem, stāstiem un dažādām dzīves pieredzēm. Mājās es daudz par to runāju un esmu dalījusies ar saviem piedzīvojumiem ar saviem apkārtējiem cilvēkiem, kuriem ir ļoti mazs priekšstats par Latvijas vēsturi un kultūru – tāpat kā man pirms Isogaisa 2014. Tāpēc – projekta iespaidu nevar vērtēt tikai no norisēm, kuras notiek tieši projekta aktivitāšu dienās. Šie iespaidi rada viļņus, kuri var apskriet apkārt pasaulei. Man šķiet, kad atveramies jaunām pasaulēm, daudz kas notiek. Mēs kā cilvēki izaugam, jo mūsu izpratne par citiem aug – katrs varbūt neizmanto šīs sniegtās izdevības, bet daži to dara, un mums tas paver jaunus apvāršņus.

Frederika Venermo (Frederika Wennermo)

Esmu no Zviedrijas Ziemeļiem bet lielāko savas dzīves daļu esmu dzīvojusi ārzemēs un ceļojusi uz dažādām pasaules malām. Es esmu akadēmiska pētniece – man ir bakalaura grāds teoloģijā un tagad strādāju pie maģistra darba par reliģiju miera un konflikta apstākļos. Esmu arī praktizējoša dziedniece un daudzus gadus esmu dzīvojusi vietējā kopienā Gvatemālas laukos. Mācījos dziedināšanas prakses pie mūsdienu šamaņiem, gudrām sievām (curanderas) un dziedniekiem Gvatemālā, Meksikā un citās zemēs. Man ir divi dēli un mēs atgriezāmies atpakaļ ziemeļos – Zviedrijā pirms četriem gadiem. Šajos gados esmu studējusi un mācījusies mūsdienu šamaniskās prakses – gan personīgas intereses dēļ, gan izpētes darba nolūkos – lai vairāk izprastu savas saknes, kā arī vēsturiskās sakarības un mūsdienu pasauli ar tās kultūru un pasaulsuzskatu sajaukumu.

 Frederika Wennermo Joikas Dainas Etno-Eko Festival